Cik dīvaini, kad paziņas un bērnības draugi kļūst par vecākiem. Tētiem vai mammām. Atcerēties tos brīžus, kad skraidijām pa mežiem un bijām sīki bērneļi ... un tagad viņiem pašiem jau ir savi bērni. Pārāk strauji viss mainās. Pārāk strauji ...
Tagad laikam neviens vairs nevēlas izbaudīt jaunību un brīvos dzīves mirkļus. Tagd visi ātrāk grib būt lieli, dzīvot kopā ar savām otrajām pusītēm. Ka tikai projām no vecākiem. Pamest visu, kas patiesībā tevi tur pie dzīvības. Tagad visi no tā bēg un grib tik vaļā.
Negribu būt iedomīga, taču, manuprāt, es esmu par dažiem saviem vecuma jauniešiem apdomīgāka. Jā, es gribētu pati savu dzīvi. Bez vecākiem. Bez ierobežojumiem. Taču ... es gribu sajust to, kā ir dzīvot. Izbaudīt to cilvēka dzīvi, kāda tā ir iekārtota. Nemainīt it neko. Lai cik skumji un nekā man ietu ... lai cik dusmīga vai sastrīdējusies es būtu ar saviem vecākiem ... Es tomēr esmu laimīga, ka spēju pateikt: ''Man IR vecāki. Man vienmēr būs kāds kurš gaidīs mājās. Un tas nebūs suns, kaķis vai kāmītis. Tā būs ģimene kura nekad nepametīs. Tas nebūs nekāds puisis kurš jebkurā mirklī var iedomāties aiziet, arī es protams. Tā būs ģimene ... Cilvēki, kuri mani mīlēs, lai arī kāda es būtu. Lai arī ko es izdarītu. Tie būs cilvēki, kuri acīs būs redzamas rūpes un mīlestība.''
