2010. gada 30.septembris

   Pamosties no ātrās palīdzības sirēnām, kuras piestāj pie manas mājas vārtiem. Uzzināt, ka uz pirmo mācību stundu varēju neierasties, jo viņa nenotika. Precizēsim - skolotājai bija jāraksta atskaites. Beigu beigās ar kursa biedriem uz ātro izdomāt apsveikumu klases audzinātājai skolotāju dienā. Protams, ka viss pārsteigums ir jāsagatavo man. Laikam es esmu viens no retejiem cilvēkiem savā klasē kurš ir spējīgs uzņemties kādu atbildību arī citu vārdā. Bet viss būs! Un būs ļoti akurāti izdarīts. 

  Nākot mājās, kad gāju pāri vilciena sliedēm, es nepamanīju, ka manā virzienā brauc vilciens. Vilciens kurš šajās stacijās nepietur. Un nepamanīju es viņu tādēļ, ka saule spīdēja tieši acīs. Tādēļ es, nezinot ka strauji tuvojas vilciens, drošā solī gāju pāri sliedēm ... Man bija neliela nervu un reakcijas pārbaude. Būtu gājusi nedaudz lēnāk ... nebūtu gandrīz nobraukta uz nākošā ceļa ar mašīnu. Jā, arī tas man šodien gandrīz gadījās pēc incidenta ar vilcienu. Tomēr, laikam, labi, ka esmu vien šeit - savās mājās, pie sava datora ar saviem saldumiem un visu pārējo. 

  Nekad, nekad neveriet vaļā Sprite pie datora, ja viņš ir bijis jūsu somā ceļā uz mājām. Protams, ja viņš nav bijis atvērts, respektīvi, tikko pirkts. Citādi gadīsies kā man - garšosiet un smaržosiet pēc Sprite. No vienas puses forši - no manis var taisīt kokteiļus!